Ādolfa Alunāna memoriālais muzejs

Ādolfs Alunāns (1848 – 1912) – latviešu teātra dibinātājs, dramaturgs, aktieris un režisors. Jelgavā atrodas vienīgais latviešu teātra tēvam veltītais muzejs.
  • Ādolfa Alunāna memoriālais muzejs
    Ādolfa Alunāna memoriālais muzejs
  • Ādolfa Alunāna memoriālais muzejs
    Ādolfa Alunāna memoriālais muzejs
  • Ādolfa Alunāna memoriālais muzejs
    Ādolfa Alunāna memoriālais muzejs
  • Ādolfa Alunāna memoriālais muzejs
    Ādolfa Alunāna memoriālais muzejs
  • Ādolfa Alunāna memoriālais muzejs
    Ādolfa Alunāna memoriālais muzejs
  • Ādolfa Alunāna memoriālais muzejs
    Ādolfa Alunāna memoriālais muzejs
  • Ādolfa Alunāna memoriālais muzejs
    Ādolfa Alunāna memoriālais muzejs
Ādolfa Alunāna un viņa sievas guļamistaba

     No gaiteņa pa kreisi atrodas Ādolfa Alunāna un viņa sievas Angelikas guļamistaba. Alunānu gulta atradusies pa labi no loga. Gultas kājgalī novietots metāla mazgājamais galdiņš ar mutes bļodu un ūdens krūzi. Virs tā grezns, ar perlamutru inkrustēts dvieļu pakaramais.

      Sadzīvē Alunānam baltā bijusi vismīļākā krāsa - tas redzams šīs istabas iekārtojumā – gulta un baltais puķu plauktiņš, mazgājamais  galdiņš un  krēsls.

      Uz krēsla atzveltnes palikusi ketoveja, jeb vīrieša  pēcpusdienas  izejamais tērps, izbraukumos tik ļoti bieži   lietotais sakvojaža  tipa čemodāniņš, kurā bija  spirta lampiņa, lokšķēres, bārdas, parūkas, smiņķi jeb kā šodien sakām grimi, arī sviestmaizes un “Pomeranča” pudele aukstajam laikam.

       Alunāna veselības stāvoklis kļuva ar katru dienu sliktāks – mocīja reimatisms un sirds kaite, arvien biežāk, dažreiz pat vairākas nedēļas, vajadzēja atgulties gultā arī dienā. Slimības brīžos vēstules rakstīja meitas Valeska vai Emīlija, jo slimās rokas vairs neklausīja. Dzīve Jelgavā šādās reizēs likās nepanesami garlaicīga. Priecīgas pārmaiņas atnesa draugu aktieru apciemojumi.

       Liktenīgs bija 22.jūnijs – visa Latvija ziedēja, tuvojās Līgo vakars, kuru mūsu teātra tēvs nesagaidīja.

       Meita Paula vēlāk rakstīja: ”Agri rītā tēvs sūdzējies par stiprām sāpēm pakrūtē un apgrūtinātu elpošanu. Ataicinātais ārsts Unverhauss konstatēja sirdslēkmi un iedeva zāles. Kā parasts māte bija pie viņa gultas, abi vēl sarunājušies, tad tēvs teicis: „Nu paliek vieglāk, es mazliet aizmigšu.” Tie bija tēva pēdējie vārdi.”