Ādolfa Alunāna memoriālais muzejs

Ādolfs Alunāns (1848 – 1912) – latviešu teātra dibinātājs, dramaturgs, aktieris un režisors. Jelgavā atrodas vienīgais latviešu teātra tēvam veltītais muzejs.
  • Ādolfa Alunāna memoriālais muzejs
    Ādolfa Alunāna memoriālais muzejs
  • Ādolfa Alunāna memoriālais muzejs
    Ādolfa Alunāna memoriālais muzejs
  • Ādolfa Alunāna memoriālais muzejs
    Ādolfa Alunāna memoriālais muzejs
  • Ādolfa Alunāna memoriālais muzejs
    Ādolfa Alunāna memoriālais muzejs
  • Ādolfa Alunāna memoriālais muzejs
    Ādolfa Alunāna memoriālais muzejs
  • Ādolfa Alunāna memoriālais muzejs
    Ādolfa Alunāna memoriālais muzejs
  • Ādolfa Alunāna memoriālais muzejs
    Ādolfa Alunāna memoriālais muzejs
Jēkabs Zaķis Arhīvs
1. jūnijs

Jēkabs Zaķis

Runājot par Jelgavas teātra vēsturi, mēs noteikti nedrīkstam aizmirst izcilo aktieri un režisoru Jēkabu Zaķi.

Jēkabs Zaķis ir dzimis 1893. gada 20. augustā Liepājā. Savu darbu Jelgavas teātrī viņš uzsāka 1921. gadā un vairākus gadus bija viens no galvenajiem režijas balstiem. Šajā laikā režisoriem Jelgavas teātrī bija ārkārtīgi daudz darba. Katru gadu vidēji tika iestudētas 20 izrādes, galvenokārt, to darīja tikai divi režisori. Dažus gadus režisori iestudēja katrs pa 12 izrādēm, jo pieprasījums pēc jauniestudējumiem bija ievērojams, kā arī teātra aktieru sastāvs bija liels. Šo apstākļu dēļ iestudējumi bieži vien bija sasteigti, un aktieriem lomu analizēšanai bija ļoti maz laika. Jēkabs Zaķis vienlaicīgi uzņēmās vairākus riskus, bieži vien tēlodams arī pats izrādēs, kas liedza pilnvērtīgi pievērst uzmanību katram aktierim. 1927. gadā tika iestudēta Raiņa traģēdija “Mīla stiprāka par nāvi”. Šajā laikā iespēja vērot citu teātru sniegumu bija sarežģītāka, nekā mūsdienās, un tā sagadījās, ka 3. septembrī traģēdija piedzīvoja pirmizrādi Dailes teātrī, bet Jelgavas teātrī – jau 18. novembrī. Jēkabu Zaķi skatītāji ir dēvējuši arī par vietējās mākslas krusttēvu, jo daudzas latviešu oriģināllugas savu pirmizrādi piedzīvoja tieši uz Jelgavas teātra skatuves. Laikrakstā “Jaunais Zemgalietis” 1934. gadā teikts: “J. Zaķis aizrādīja, ka teātris turpmāk piegriezīs pēc iespējas lielu vērību mūsu rakstnieku oriģināldarbiem”. Interesanti, ka Jēkabs Zaķis iestudēja arī oriģināldarbus ārpus Latvijas. 1936. gadā viņš devās uz Klaipēdu, lai iestudētu Raiņa lugu “Pūt, vējiņi!”. Pirmizrāde bija 18. novembrī, un visas lomas Raiņa lugā tēloja lietuviešu aktieri. Pirms došanās prom darbā uz Rīgu Jēkabs Zaķis mēģinājis veikt kādu ļoti nozīmīgu uzlabojumu teātra darbā. Viņu satrauca un nomāca steiga, ar kādu nācās iestudēt lugas. Dažreiz šim procesam bija atvēlētas tikai pāris nedēļas, tāpēc J. Zaķis bija izlēmis, ka sezonā vajadzētu būt vismaz diviem iestudējumiem, pie kuriem tiktu strādāts vairākus mēnešus, cerot, ka tādējādi varētu tapt īsti mākslinieciskas, augstvērtīgas izrādes. 1934. gada pavasarī režisors Jēkabs Zaķis uzaicināja izcilā režisora Mihaila Čehova darbabiedru Viktoru Gormovu un lūdza viņu iestudēt Heninga Bergera lugu “Grēku plūdi”. Gormovs aicinājumam atsaucās, atbrauca uz Jelgavu, vairāk nekā pusotru mēnesi dzīvoja šeit un nodevās lugas iestudēšanai, pa starpām mēģinājumu procesā iekļaujot arī vingrinājumus aktieru meistarības izkopšanai. Gormovs bija iemācījies latviešu valodu un ar aktieriem spēja sarunāties latviski. 1936. gada pavasarī kādam spraigam aktīva darba posmam tika pielikts punkts: no Jelgavas teātra atvadījās tā galvenais režisors, daudzu teicamu izrāžu iestudētājs Jēkabs Zaķis – viņš pārcēlās dzīvot uz Rīgu un uzsāka savu darbu Latvijas Radio, kļūdams par radio režisoru. Jelgavas teātrī Zaķis bija nostrādājis 15 gadus, darbodamies gan kā aktieris, gan režisors. Viņš bija galvenais operešu izrāžu iestudētājs un šīs tradīcijas iedibinātājs Jelgavas teātrī. Sākoties Otrajam Pasaules karam, Jēkabs Zaķis 1944. gadā emigrēja uz Vāciju un pēc tam uz ASV. 1961. gada 11. maijā miris un apbedīts Evergreens kapsētā, Ņujorkā. Bet viņa vecāki, māsa un brālis atdusas Jelgavas Bērzu kapsētā. Avots: Hausmanis V., Jelgavas teātris. Zinātne: 2014.