Ādolfs Alunāns (1848-1912)

Ādolfs Alunāns dzimis 1848. gada 11. oktobrī Jelgavā. Viņš ir tipisks pilsētas bērns, inteliģences pārstāvis jau trešajā paaudzē. Ziemu viņš pavada Svētes ielā pie mātes tēva Jelgavas pulksteņmeistara Juliusa Felckes, jo skolas gaitas norit Jelgavas vācu ģimnāzijā. Jau skolas gados Ādolfs sāk publicēt “Pēterburgas Avīzēs” un “Latviešu Avīzēs” īsas korespondences un stāstiņus.

Vasaras brīvlaikus ģimnāzists pavada Mazsesavas muižā pie vecākiem vai Kauļu mājās pie otra vectēva un tēvabrāļa Jura Alunāna, kurš jaunekli iepazīstina ar latviešu senvēsturi un tautasdziesmām. Juris Alunāns brāļadēlu ik sarunā aicināja  savu dzīvi ziedot latviešu kultūrai.

Ādolfs kā jau pirmais bērns ģimenē bijis visu apmīļots un lutināts. Viņš ir pirmais… Šī sajūta neatstāj visu mūžu un dod pašpaļāvību grūtos dzīves brīžos. Vectēvs Felcke, liels teātra cienītājs, šad un tad ņēmis līdzi uz izrādēm arī mazdēlu Ādolfu. Vecais, drūmais, netīrais, nolietotais vācu teātra nams zēnam šķita pasakaina brīnumpils. Katru gadu jūnijā šeit ieradās Rīgas aktieri, lai parādītu jelgavniekiem savu raibo sezonas repertuāru. Jelgavā netrūka arī labu vācu mākslinieku koncertu. Tā Ādolfs jau pusaudža gados iepazinās ar klasiskām traģēdijām, populārām joku lugām, tikko modē nākušām melodrāmām un operu izrādēm. Šī jaunībā saņemtā garīgā bagāža labi noderēja vēlākajā skatuves darbā. 1866. gadā Alunāns sāka strādāt par aktieri Tērbatas vācu vasaras teātrī, 1867.gadā pārgāja uz Rēveles (Tallinas) vācu teātri, 1868.-69. gada ziemu pavadīja Pēterburgā, piedalīdamies vācu aktieru viesizrādēs Viborgā un 1869.-70. gada sezonā atgriezās Rēveles teātrī.

Viņš vēlāk atcerējās: “Es tomēr pastāvīgi no tēva tiku apgādāts ar latviešu literatūru un presi.” Ā. Alunāns sekoja pirmajiem latviešu teātra dzīves notikumiem un sapņoja par īstu, pastāvīgu teātri. 1869. gadā ar rakstu “Kāds vārds par teāteri” laikrakstā “Baltijas Vēstnesī” un viencēlienu “Paša audzināts” viņš lūkoja dot arī savu pirmo ieguldījumu jaunās mākslas celtnes pamatos. Rakstā izvirzītā tēze par teātra lomu tautas attīstībā akcentēja domu, ka teātris ir ikvienas nacionālās kultūras nepieciešama sastāvdaļa. Šo lugu ar pilnām tiesībām var uzskatīt par pirmo latviešu oriģināllugu.

1870. gada 6. septembrī jaundibinātās Rīgas Latviešu biedrības runas vīri apstiprināja Teātra komisijas kārtības rulli un pieņēma Ādolfu Alunānu uz vienu gadu par teātera vadoni. Pēc līguma viņam jāsarīko 25 izrādes, par ko tas dabū 20 % no visa ieņēmuma. Mūža nogalē Alunāns atcerējās: “Tātad es biju teātera vadons, bet drīzi vien es sāku izprast, ka teātera, par kura vadoni es skaitījos, īstenībā nemaz vēl nebija… Man trūka lugu un aktieru…”

Alunāns ar jauneklīgu temperamentu, darba gribu un svētu apziņu radīt teātri, kas spētu nest tautai gara gaismu, ķērās pie darba. Meklēja aktierus, rakstīja un tulkoja lugas pats, kā arī iesaistīja tēvabrāli grāmatizdevēju Indriķi Alunānu, draugu Pāvulu Pļavnieku u.c. Pēc smaga, grūta darba ar 1876. gadu teātra darbība ievirzījās normālā gultnē. Nu varam runāt jau par profesionālu teātri. Ir pieņemts kārtības rullis, tiek mācīti jauni aktieri. Ilgais neuzticības ledus ir salūzis, to panāca Ā. Alunāna neatlaidīgais darbs. Pirmajos gados, kad teātri dažādu iemeslu dēļ uz vairākiem mēnešiem slēdza, Alunāns organizēja viesizrādes un tā īsā laikā visa Latvija iepazina un spēlēja teātri latviešu valodā. Piepildījās Alunāna sapnis – “Ikkatrai tautai, kura ātri uz priekšu un pie gaismas grib tikt, vajaga teātera.”

Rīgas Latviešu biedrības vadībai nereti bija grūti pieņemt jaunā, talantīgā un prasīgā režisora darbošanos, un nesaskaņas noveda pie tā, ka 1885. gadā Alunānam nācās aiziet no teātra.

1886. gadā gados jaunais teātra tēvs apmetas uz pastāvīgu dzīvi Jelgavā, kur joprojām rosīgi darbojas kā aktieris, rakstnieks un žurnālists, cita pēc citas klajā nāk viņa lugas, vēl arvien viņš ir ass, ap kuru griežas aktieri un kūsā teju visa Latvijas teātra dzīve. Tikai Rīgas Latviešu biedrības nams Alunānam ir slēgts. 1896. gadā Alunāns Jelgavas Vācu Amatnieku biedrības telpās atklāj savu teātri, kurš veiksmīgi darbojas līdz 1904. gadam.

Režisora veselība strauji sāk pasliktināties, viņš slimo ar reimatismu un sirdskaiti. Tāpēc, sākot ar 1904. gadu, notiek Alunāna atvadu izrādes Rīgā, Jelgavā un citur Latvijā. Pēdējās uzstāšanās ir 1911. gadā Rīgā un Aucē ar lugu “Draudzes bazārs”. 1887. gadā laikrakstā “Dienas lapa” Alunāns raksta: “Ieskatu latviešu skatuves sekmīgu nodibināšanu par darbu, kuram esmu novēlējis visu savu dzīvi.”

 Īpaši nozīmīgs ir viņa devums sabiedriskās dzīves pilnveidošanā Jelgavā, gan rosīgi piedaloties “Brīvlaišanas svētkos”, gan organizējot dažādus saviesīgus pasākumus. Te pirmizrādes piedzīvoja arī vairākas viņa lugas – “Kas tie tādi, kas dziedāja”, “Seši mazi bundzenieki”, “Šneiderienes” u.c.

Nav pasaulē daudz tik universālu cilvēku, kuri spētu gandrīz tukšā vietā radīt nacionālo teātri. Alunāns lika pamatus profesionālajai latviešu aktieru un režijas mākslai, dramaturģijai, teātra terminoloģijai, teātra mūzikai un pats galvenais – izaudzināja un uz visiem laikiem pieradināja pie teātra skatīšanās latviešu publiku.