Zelts un sudrabs

                                    Viņš manto tēva mājas,
                                      Nu brīdis liekas klāt,
                                       Kur savai līgaviņai
                                      Var prieku apgādāt.

                                 Viņš nopērk krelles glītas,
                                       Tās pārved līgavai,
                                    Un dāvādams šo rotu
                                    Ar smaidiem saka tai:

                                  "Ņem daiļo rotu bērniņ,
                                     No skaidra zelta tā,
                                    Un turi mani mūžam
                                       Jo labā piemiņā.

                                  No skaidra zelta rota
                                     Ir tamdēļ - uzklausi -
                                   Ka tavi gaišie mati
                                     Ir zeltam līdzīgi."

      /Zobgala kalendāra pielikums 1896. gadam, 94. lpp./