Piekrāptais tēvocis

Ādolfs Alunāns ne visai labi satika ar savu tēva brāli Heinrihu Alunānu, Jelgavas grāmattirgotāju un izdevēju. Tēvoci kaitināja tas, ka Ādolfs viņu sauca latviskotā vārdā par Indriķi.

Heinrihs esot bijis arī ļoti skops un, izdodams brāļa dēla lugas, arvien kaulējies.

Reiz Alunāns saņēma šādu vēstuli:
“Lieber, Adolf! wenn du erlaubst “Mucenieks un Muceniece” in zweiter Auflage zu drucken, dann kriegst du 15 Rbl. Silber. Dein Onkel Heinrick”
(red. – “Mīļo, Ādolf! Ja tu atļausi “Mucenieku un mucenieci” iespiest otrā izdevumā, tad tu dabūsi 15 sudraba rubļus. Tavs tēvocis Heinrihs).

Ādolfs neliekas ne zināt par atbildi.

Bet drīz pēc tam Henriha grāmattirgotavā notiek trakas lietas: nāk ļaudis no visām malām un pieprasa “Mucenieks un muceniece”. Veikalā ir tikai pāris eksemplāru. Tirgotājs mierina pircējus, lai kādu nedēļu gaidot, tad būšot jauns izdevums, tīri svaigs.

Ādolfs nemaz neielaižas sarunās par piedāvāto. Heinrihs lec vai gaisā:
– Visa Kurzeme kā traka uz “Mucenieku un mucenieci”! Nesaprotami, kas tiem ļaudīm lēcies? Vienā rāvienā varētu pārdot visu izdevumu un labi nopelnīt. Bet tas stūrgalvis negrib ļaut jaunu druku.

Pēc ilgas kaulēšanās tēvocis iespiež Ādolfa saujā 35 rubļus un izdod lugu otrā izdevumā.
Bet pircēji bija kā ūdenī iekrituši.

Tie izrādījās Ādolfa Alunāna draugi, kas samācīti bija sturmējuši grāmatveikalu, radīdami lielo pieprasījumu

(Stāstījis Ž. Lediņš)
/Ādolfs Alunāns atmiņās, vēstulēs, anekdotēs; 268. lpp./