Vecā Ādolfa vecais draugs

Alunāns, vērodams tipus savām lugām, labprāt draudzējās ar vienkāršiem ļaudīm.

Kādā izrādē uz laukiem viņš sevišķi sirsnīgi sadraudzējās ar mutīgu veci, barona bijušo piķieri Jāni. Alunāns bija Jānim pacietīgs klausītājs, kad tas stāstīja, ar kādu meistarību vecos laikos viņš pūtis savā piķiera taurē gan “sapulcēties”, gan “mastā”.

Bet tuvojas izrāde. Sāk braukt publika. Jānim jāiet zirgus saņemt, Alunānam smiņķēties.

Sākas izrāde.

Otrā cēlienā Alunānam uz skatuves nāk teksts:
– Jāni, Jāni, kur tad tu paliec?!

Tanī brīdī, apkopis zirgus, teātra zālē ienāk Jānis, tas piķieris. Klausās, vai draugs Alunāns nesauca tā kā šo?

Alunāns atkārto:
– Jāni, tad nāc jel, kad tevi sauc!

– Tūlīt, tūlīt, kungs! – piķieris Jānis spraucas caur soliem un kāps uz skatuves.

Uz pašas rampas viņu notver aiz svārkeim kārtībnieks:
– Kur tad tu?
– Kā , kur? Kungs mani sauc!

Lielas pūles bija dabūt neīsto Jāni pie malas. Pa jandāliņa laiku izrāde apstājās.

Vēlāk Jānis sūdzējās Alunānam par kārtībnieka varmācību.

– Jā, draugs, – Alunāns nopūtās, – viņi ir skaudīgi, ka taisni tevi saucu, ne šos. Nu, nekas, šovakar mēs sēdēsim kopā pie galda.

Pēc šī piķiera Alunāns, kā liekas, radījis savu vareno vecā Labrenča tēlu lugā “Kas tie tādi, kas dziedāja”.

(Stāstījis K. Neilands)
/Ādolfs Alunāns atmiņās, vēstulēs, anekdotēs; 263. lpp./