Zelts un sudrabs

Viņš manto tēva mājas,
Nu brīdis liekas klāt,
Kur savai līgaviņai
Var prieku apgādāt.

Viņš nopērk krelles glītas,
Tās pārved līgavai,
Un dāvādams šo rotu
Ar smaidiem saka tai:

“Ņem daiļo rotu bērniņ,
No skaidra zelta tā,
Un turi mani mūžam
Jo labā piemiņā.

No skaidra zelta rota
Ir tamdēļ – uzklausi –
Ka tavi gaišie mati
Ir zeltam līdzīgi.”

/Zobgala kalendāra pielikums 1896. gadam, 94. lpp./