Karalienes diena – Elzai Radziņai 105

Šogad 10. februārī skatuves karalienei Elzai Radziņai (1917-2005) apritētu 105 gadi.

Izcilā aktrise bija Jelgavas ģimnāzijas apkopējas meita, viņas skolas gaitas aizritējušas šajā skolā. Kā zināms, tagad šajā ēkā atrodas Jelgavas muzejs. Katru reizi, ciemojoties muzejā, aktrise vēlējās izstaigāt telpas, atceroties, kur viņa spēlējusies ar ģimnāzijas direktora dēlu, kur notikušas stundas utt. Lai kādas izcilas lomas nospēlējusi un kādu atzinību saņēmusi, aktrise nekad neaizmirsa savas saknes un atgriezās Jelgavā vienmēr, kad viņu aicināja Jelgavas Tautas teātris vai muzejs. Viņa bija Jelgavas Goda pilsone. Elza Radziņa bija tā, kura 1988. gada 18. novembrī uz mūžīgiem laikiem uzvilka Latvijas karogu Academia Petrina tornī. Viņas dzīve bija cieši savijusies ar pilsētas likteni – mūsdienās varam tikai minēt, uz kuras skatuves viņa būtu spēlējusi un kura pilsēta ar viņu lepotos, ja 1944. gadā Jelgava nebūtu sagrauta un pēc tam nepilnu desmit gadu laikā darbību pārtraucis Jelgavas teātris.

Tomēr karš notika un vēstures grieži Jelgavas teātra koristi-dejotāju ar īslaicīgu pieturu Valmieras teātrī aizveda uz Nacionālo teātri (tolaik Drāmas teātri), kurā viņa nodzīvoja un nospēlēja savu radošo mūžu, spoži mirdzēdama līdzās divām citām teātra prīmām – Lidijai Freimanei un Veltai Līnei.

Elza Radziņa Nacionālajā teātrī nospēlējusi daudzas lielas un ne tik lielas, toties spožas lomas, kas vidējai un vecākajai skatītāju paaudzei aizvien ir labā atmiņā – ne velti viņa joprojām tiek saukta par skatuves karalieni. Saglabājies vienas no viņas pirmajām lomām Nacionālajā teātrī audioieraksts – Elīna izrādē “Skroderdienas Silmačos” (1955). Šī iestudējuma ieraksts daudzās mājās ilgus gadus glabājas platēs vai nu jau modernākos skaņu ierakstu nesējos.

Skatītāju iemīļots iestudējums bija “Mīļais melis” (1962), kurā vēstuļu sarunā satikās Elzas Radziņas Stella Kempbela un Kārļa Sebra Džordžs Bernards Šovs. Kad Elza Radziņa devās mūžībā, atvadu vārdos Kārlis Sebris ilggadējo skatuves partneri joprojām sauca par savu Stellu Stellarum.

Skaista Jelgavas teātra dāmu satikšanās notika iestudējumā “Vasara Noānā” (1969), kad Elzas Radziņas Žoržu Sandu kostīmu māksliniece Marga Spertāle ietērpa kostīmā, kas šūts no teātra priekškara samta. Elza Radziņa vēlāk stāstīja, ka bijusi sajūta, ka viņa uz saviem pleciem nes daļu teātra vēstures. Brūnais kostīms ar dzelteno rozi pie krūtīm un zaļo plecu lakatu teātra vēsturē ir tikpat svarīgs un neaizmirstams kā stāsts par vissmalkākajās niansēs noslīpēto Elzas Radziņas temperamentīgās Žoržas Sandas un Inta Burāna ēteriskā Frederika Šopēna skatuves partnerību.

Titulloma izrādē “Filumena Marturano” (1958), kas spoži nospēlēta Drāmas teātrī, pēc daudziem gadiem uzmirdzēja Lūcijas Ņefedovas iestudējumā Ādolfa Alunāna Jelgavas Tautas teātrī. 1983. gadā vairākās izrādēs Filumenas lomā viesojās Elza Radziņa. Šī izrāde kļuva par notikumu gan skatītājiem, gan, jo īpaši, Tautas teātra aktieriem. Starp citu, šo izrādi skatīties brauca arī rīdzinieki.

Elzas Radziņas lomas likušas gan smieties, gan raudāt. Viņa prata raisīt dramatisku līdzpārdzīvojumu, piemēram, karaliene Elinora izrādē “Lauva ziemā” (1979) visiem spēkiem cīnījās pret Harija Liepiņa Henriju II, viņas Muškātne izrādē “Lilioms” (1971) velti centās valdzināt Ulda Dumpja sapņotāju Liliomu, bet viņas Diāna Vrīlande izrādē “Pilnos auļos” (1998) atbilstoši lugas nosaukumam radīja nerimstošas enerģijas iespaidu. “Skroderdienās Silmačos”, līdzīgi daudziem Nacionālā teātra aktieriem, viņa skatuves mūža laikā ir spēlējusi gan mīlestību alkstošo Elīnu un Antoniju, gan omulīgo un viedo Tomuļmāti.

Laimīgā kārtā kino lomas cauri laikiem ir vieglāk saglabāt nekā uz skatuves spēlētās. Mums paliek karaliene Ģertrūde filmā “Hamlets” (1964), cēlā Horsta madāma filmā “Purva bridējs” (1966), paštaisnā Oļiņiete filmā “Mērnieku laiki” (1968), iekšēju pretrunu plosītā Ance, kuras dziedātā Raimonda Paula “Ances romance” filmā “Klāvs Mārtiņa dēls” (1970) arī mūsdienās, skatoties filmu, smeldzīgā vēstījumā ļauj ielūkoties Ances dvēseles dziļumos, nevis nosodot, bet saprotot. Vēl viena Ģertrūde filmā “Vella kalpi” (1970) un “Vella kalpi vella dzirnavās” (1972), kas ir gluži citāda nekā viņas vārda māsa karaliene, lepnā un skarbā meitu māte filmā “Pūt, vējiņi!” (1973), princeses Zeltītes viltīgā galma dāma filmā “Sprīdītis” (1985) un daudzas citas lomas gan Rīgas, gan citu kinostudiju filmās.

Ja bija mazāk lomu teātrī un kino, Elza Radziņa priecēja skatītājus ar dzejas lasījumiem visā Latvijā. Īpaši izjusti un sirsnīgi viņa interpretēja Ārijas Elksnes dzeju, ar īpašu šarmu skandēja latviešu tautas dziesmas.

Karalienes vārdu viņa nopelnīja gan ar lomām, gan karalisko stāju. Teātra zinātnieces Lilijas Dzenes grāmatās “Elza Radziņa” (1973) un “Draiskā peonija” (1997) par mākslinieces dzīvi runāts, smalkjūtīgi ievērojot viņas nospraustās robežas.

Teātra aktiera liktenis ir nežēlīgs, jo stāsti par to, cik lielisks viņš bijis, izgaist līdz ar pēdējā skatītāja aiziešanu. Kino lomas paliek.

Lai gan Elza Radziņa jau teju divus gadu desmitus spēlē lomas uz mūžības skatuves, viņas veikums ir tik liels, ka joprojām pieminam viņu, atsaucot atmiņā mākslinieces lomas un atceroties viņas cieņpilno attieksmi pret savu pilsētu, kurā viņa bija satikusi savu mūža mīlestību – skatuvi.

10.02.2022.