Likumu zinātājs

Ādolfs Alunāns pirms izrādes arvien palūrēja pa priekškara caurumu publikā, vai  tur sēž kāds, ko varētu uzvilkt uz zoba. Tad uz ātru roku sacerē jaunu pantu kuplejai un dzied vaļā.

Cenzūra tolaik modra.
Tādos gadījumos pēc izrādes uznāk uz skatuves okolodočņiks.

– Alunāna kungs, cenzētā eksemplārā nav tāda panta!

– Jā, jau jā! – Alunāns bāž roku kabatā un izvelk jau laikus sagādāto picrubļu gabalu. – Te būs soda nauda. – Preses likumus es zinu no galvas!

(Stāstījis Ž. Lediņš)
/Ādolfs Alunāns atmiņās, vēstulēs, anekdotēs; 267. lpp./