Ādolfa Alunāna darbistaba un ģimenes ēdamistaba

Telpa iekārtota tāda, kāda tā bijusi Ādolfa Alunāna dzīves laikā, izmantota kā ģimenes ēdamistaba, par ko liecina apaļais ēdamgalds, servīra galds netālu no virtuves durvīm, uz kura vienmēr stāvēja patvāris.

Teātra tēvs šeit strādāja pie sava baltā un ērtā rakstāmgalda krāsns tuvumā, jo sliktās veselības dēļ viņš izvēlējās siltāko vietu telpā. Uz rakstāmgalda atradās daudz sīku priekšmetu – vēstuļu svariņi, tintnīca ar spalvaskātiem, spalvas slauķītis, lineāls, dokumentu mape ar 12 nodalījumiem, sievas Angelikas un meitas Elzas fotogrāfijas. Patlaban te novietota Alunāna mātes Otīlijas piezīmju grāmata. Pirmajās lappusēs ir dažādu autoru dzejoļi ko ierakstījuši viņas bērni. Mums, muzeja darbiniekiem, ļoti noderīga ir turpinājumā rakstītā ģimenes hronoloģiju. Tā atvērta lappusē ar ierakstu vācu valodā: “1848. gada 29. septembrī pusdienlaikā 12 un 15 minūtēs mans dēls Pētris Jūliuss Ādolfs ir piedzimis.” Grāmata restaurēta pateicoties Valsts Kultūrkapitāla fonda finansējumam.

Virs rakstāmgalda, uz sienā iedzītas naglas, Alunāns vienmēr piespraudis jaunāko teātra iestudējumu afišas. Pie sienas vienkāršā koka rāmītī zem stikla Kuldīgas latviešu teātra aktieru sirsnīgais apsveikums režisoram 25 gadu skatuves darbības jubilejā 1893. gadā ar Emīla Zolā vārdiem: “…Iesākums bija grūts. Esmu pazinis postu un izsamisību. Vēlāk dzīvoju cīņā, kurā vēl tagad dzīvoju. Mani ienīda, apmeloja un apgānīja. Nu man bija viens spēks – darbs. Lieliskais darbs, kuru sev uzkrāvos, mani uzturēja. Arvienu paturēju acīs mērķi, uz kuru gāju un tas mani pacēla un deva man dūšu staigāt uz priekšu, kaut arī ļaunā dzīve mani apspieda…”

Rakstot lugas, tēlu darbību viņš mīlēja iztēloties – staigāja pa istabām runāja, dziedāja un pie klavierēm izmēģināja savas kuplejas.

Meita Paula atceras: “Strādājot pie rakstāmgalda tēvs apsedza ceļus ar pledu, lai remdinātu reimatisma sāpes, šeit viņš mīlēja ieturēt arī nelielu azaidu, kuru sagatavoja un atnesa klusā un pacietīgā Angelika. Kad viņš strādāja, bērniem bija stingri noliegts trokšņot un skaļi sarunāties, lai netraucētu tēvam strādāt “ar galvu”.”

Istabā tolaik atradās daudz puķu. Sevišķi iecienītas bija mājas svētība, asperāgs, Ziemassvētku kaktuss, ģerānija.